Archibīskapes Laumas Zušēvicas uzruna atklājot LELBĀL Latvijā Sinodi. 2016. gada 31. maijā

No nākotnes ja skatās – Viss ir pērns.  Man vecāmāte teica:  „Dievs nav mazais bērns.“

Viņš stāv tur nākotnē, Viņš redz, kā vārpas vārpos. Viņš arī redz, Kā es te maziņš kārpos.

Kas sarūsēs, lai rūs – Viss iet un plūst. Tur, kur Viņš stāv,  Tur jauna zvaigzne būs!

 

    Kristus mums šī jaunā zvaigzne mūžīgā, kas iedrošina cerībā, jo ir tas pats vakar, šodien un mūžõs! (Ebr. 13:8). Dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi liek domāt par laika plūsmu un To, kas vakar un šodien un rīt vada visu laika plūsmu.  Pirms 26 gadiem Kanādā, Toronto Sv. Andreja draudzes telpās bija klāt divi, tagad pie Dieva aizsaukti archibīskapi, Arnolds Lūsis un Kārlis Gailītis.  Bija pulcējusies LELBA savai Sinodei. Uzrunai man toriez tika uzdotā tēma: „Skats mūsu un Latvijas Baznīcas nakotnē no šī krasta....“   Bija cerību pilns laiks!   Šodien, ticu, vairākas toreizējās cerības  piepildās, kaut ne tā, kā mēs jebkad būtu varējuši paredzēt.  Tādēļ arī šodien nākotnē raugoties apliecinām paļāvību Tam, kas vada visu laika plūsmu.

     Toronto teiktai uzrunai izvēlējos tekstus no Jāņa atklāsmes grāmatas, kur  pierakstītas itin praktiskas ziņas septiņām draudzēm. Teksti arī atklāj brīnumu pilno Dieva Gara dāvināto nākotnes vīzija. Jānis raksta no ieslodzījuma Patmas salā.  Mūsu laikā Patmas salas  iedzīvotāji  cīnās ar vajadzību palīdzēt bēgļiem, kas riskē visu, lai tiktu tās krastā.  Tie bēg no tiem, kas nežēlīgi apdraud viņu dzīvības.

      Līdzīgi reiz darīja latvieši,  kas kopā ar mūsu Baznīcas archibīskapu Grīnbergu, komūnistu briesmu un izsūtīšanas apdraudēti, devās bēgļu gaitās glābjot savas dzīvības.   Ticu, ka viņi bija pārliecināti,  ka tā darot viņi saglabā arī  Latvijas ev. Lut. Baznīcas nākotni no galīgas izpostīšanas. Kaŗa laika brieskās un bēgļu ceļā netika pārtraukts Latvijas ev. Lut. Baznīcas darbs. Kopā ar savu tautu mūsu garīdznieki lūdza par visiem, kas bija ap viņiem svešās zemēs, un par tiem, kas bija izsūtīti, vai palika Latvijā un darīja visu, lai  izdzīvotu briesmas un uzticībā Dievam kalpotu okupētā zemē.  Izkaistīti pasaulē, LELBĀL turpināja lūgt par brāļiem un māsām gan Latvijā, visur, kur turpinājās Dieva darbs patvēruma zemēs.

     Šodien no sirds izlūdzamies Dieva svētību dibinot LELBĀL Latvijā apgabalu.  Atgriežās mūsu Baznīca Latvijā, cerībā sludināt Kristus evaņģeliju, kalpot Kristus mīlestības garā.  Paldies Dievam, ka jūs esat klāt no Rīgas evaņģeliskās draudzes,  Brāļu reformātu draudzes, no Aizputes Sv. Jāņa  un Valtaiķu draudzēm!  Jau gadiem jūs esat uzticīgi sludinājuši Kristus žēlastības, mīlestības un prieka vēsti un vārdus pārvērtuši darbos, kas nesuši svētību jūsu draudžu locekļiem un citiem Dieva bērniem Latvijā. Lai Dievs turpina svētīt un iedvesmot! 

      Jāņa atklāsmes grāmatā draudžu vadītājus sauc par eņģeļiem, Dieva sūtītiem!  Praktiskos norādījumus lasot, ir  zīmīgi, cik labi  Dieva Gars  pazīst katras draudzes stiprās un vājās puses. Ir labi iepazīties ar savām draudzēm, ir labi mācīties nenobīties no domu izmaiņas, pat no aizrādījumiem, kam līdztekas atskan ieteikumi un iedrošinājumi mainīt to, kas iespējams mūsu darbībā, lai tā nestu lielāku svētību.  Jāņa aklāsmes grāmata atklāj, ka Laodikejas draudzei bija jācīnās pret remdenību. Atskan mudinājums; esi dedzīgs, iekarsies un atgriezies!  Sardas draudze dzird Dieva Gara vērtējumu, ka viņi bija kā miruši!  Tai astkan pavēle uzmosties un būt nomodā!  Zinot Smirnas draudzes ciešanas, Gars stiprina nebīties, tas  mudina nezaudēt cerību vai uzticību!  

     Latviešu bēgļi pa pasauli izklīda, bet  mūsu brāļi un māsas Kristū bija uzticīgi Dievam!  Tie uzreiz dibināja draudzes, būvēja, sanāca dievkalpojumos.  Baznīca bija klāt tur, kur viņi sāka dzīvi kā no jauna!  Draudzes bija uzticīgas Dievam, tās turpināja cīnīties, un vēl cīnās, pret remdenību vai bailēm par mūsu Baznīcas nākotni. Ar laiku LELBĀL izveidojās par Baznīcu, kuŗā bija manāma liela dažādība. Nonākot  teoloģiskas diskucijās un debatēs par Bībeles interpretāciju, par liturģiju, par prakstiskiem jautājumiem, paldies Dievam, tā gandrīz vienmēr ir spējusi dažādībā saredzēt Dieva varenību un izaicinājumu atrast kopēju valodu un mērķus, vietu  katram un katrai, kas Kristus aicināti seko un kalpo Viņam, mūsu Kungam.   

     Kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, LELBĀL ar lielu prieku izveidoja māsu draudžu attiecības. Kristus mīlestībā tika celts lūgšanu un sadarbības tilts!    Uz  Latvijas universitātes teoloģijas fakultāti devās mācīt daudz LELBĀL garīdznieki.  Ticu, ka viņi ir dziļi ietekmējuši un iedrošinājuši topošos LELBĀL garīdzniekus un garīdznieces. Starp tiem bija un ir:  māc Dr. Visvaldis Klīve,  māc. Dr. Egīls Grīslis, māc. Dr. Juris Cālītis, māc. Laris Saliņš, arch. Emer. Elmārs Ernsts Rozītis,  māc. Dr. Inese Radziņa, prāv. Alberts Ozols, māc.Dr.  Dace Skudiņa un prāv.Dr. Vilis Vārsbergs, māc. Dr. Imants Kalniņš un citi.  Paldies viņiem, jo nekad jau nezinām, kuŗa sirds atvērās Kristus aicinājumam dēļ viņu pasniegtām mācībām.

      Domāju par viņu ietekmi, kad lasīju māc.Vara Bitenieka vārdus raksturojot LELBĀL.  Viņš tos pirms dažām dienām ātri pierakstīja Vācijas garīdznieku sanāksmē, Annabergā, pēc pārrunām par mūsu identitāti. Viņš rakstīja:

LELBĀL ir:

  1. Par sieviešu ordināciju;
  2. Par akadēmisku un zinātnisku teoloģiju;
  3. Par ekumēni – tā izjūt atbildību iet kopā ar citām konfesijām uz dialoga pamata;

Dibinot LELBĀL apgabalu Latvijā, lai paldies Dievam, ka te jau likts stiprs pamats uz kuŗu tālāk būvēt.  Mums jau ir daudz par ko pateikties.

     LELBĀL nav skaitliski liela Baznīca, bet tā nav maza, ja tik Dievs piešķir spēku, gudrību,  bet arī pārliecību, ka katram jāturpina garīgi augt!  Jāturpina izglītoties,  kristiski izvērtēt notikumus un tendences pasaulē.   Jāturpina mācīties kā saprotamā valodā ‚pārtulkot‘ Bībeles patiesības, lai tās dvēselēs pārtop par mūžīgām patiesībām.  Tas nebūt nenozīmē ka šī kristiskā, vēsturiskā pieeja Dieva Vārdam aizved visatļautībā.  Pāri visam,  LELBĀL cer vienmēr un visur, cik pilnīgi iespējams, piepildīt Kristus augstāko mīlestības bausli.  Ja tiek pāri darīts, skādēts Kristus darbs, tad LELBĀL stāv gatava saukt pie atbildības. Līdz ar Mārtiņu Luteru, apzinamies, ka vienlaicīgi esam grēcinieki un apžēloti!  Lūdzot pēc piedošanas un žēlastības, Dievs lai dod arī aizstāvēt to, kas ir taisnīgs un svēts Viņa acīs.

      Par Baznīcas svētumu reiz rakstīja komūnisma upuris, māc. Dr.Edgars Rumba:  „Baznīcas svētumu nenosaka viŋas locekļu spējas vai īpašības, bet svētais Dievs, kas ar Svēto Garu draudzi sapulcina un vieno savā svētajā Dēlā Kristū Jēzū....Baznīca ir svēta tādēļ, ka Dievs to ir  izredzējis un  tā ir Dieva, jeb Kristus baznīca.  Ne svinīgās kulta norises, ne dievlūdzēju svētcere, ne svētbildes, ne vīraks, ne cienījamās gadsimtu tradicijas dara draudzi svētu, bet tas Dievs, kas pavēlējis: „Esiet svēti, jo Es esmu svēts.“  (3. Mozus 11:44; I Pēt. 1:16).“

     Dievs mūs ir svētījis ar spēcīgiem Kristus lieciniekiem, kas nebīstas atgādināt pārbaudīt mūsu Baznīcu, vai ļaujam to vadīt Dieva Garam, kas dzīvu dara!  Katru tās locekli un visus kopā.  Ieejot jaunā darbīas posmā, paldies Dievam, mēs neesam vieni!  Mēs varam mācīties no citām Baznīcām un  kristīgiem misionāriem.  Reiz nelaiķis arch. Lūsis stāstīja par pirmiem missionāriem  Kanādas pašos ziemēlos. Tie ar sirds degsmi bija sludinājuši Kristus evaņģeliju eskimosiem – kas, tik grozijuši galvas, neskaidrībā par Ciešanu laika dziesmu, kuŗā godināts šķīstais Dieva jēriņš. Tādu jēriņu viņi nekad nebija redzējuši.  Pēc pārdomām un lūgšanām,  missionāri atraduši atrisinājumu: nākamā dievkalpojumā dievlūdzēji eskmimosi dziedāja:  „Ak šķīstais Dieva ronīt!“   Ronīša tēlu viņi pazina, tas uzrunāja viņu sirdis.  Vieglāk tapa Kristum sekot un pat ar prieku kalpot ar tik atsķirīgiem Dieva bērniem.

      Cik gan daudz un dažādi mēs esam Dieva bērni un Kristus liecinieki, kas kopā veido Viņa Baznīcu, Kristus dzīvo mieru.  Tā vienmēr bijis.  Pēteris, Pāvils, Jēkabs?  Evaņģēlisti Matejs, Marks, Lūkas, Jānis – katrs tik atšķirīgi raksta, sludina, kaut visi smēlās no vienas mūžīgās dzīvības un patiesības akas, no Dieva vārdiem.  Ko gan Pāvils neriskēja, kad rakstīja:

“Jūdiem es biju kā jūds, lai iemantotu jūdus, tiem, kas zem bauslības, kā tāds, kas zem bauslības – tomēr tāds nebūdams - , lai iemantotu tos, kas zem bauslības.  Tiem, kas bauslību nepazīst, es biju kā tāds, kas bez bauslības -, tomēr es biju brīvs no Dieva bauslības, es biju zem Kristus bauslības – lai iegūtu tos, kas nepazīst bauslību.  Vājajiem es biju vājš, lai iemantotu vājos. Ikvienam biju tāds, kāds viņš ir, lai vismaz kaut dažus izglābtu.  Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai būtu pie tā līdzdalīgs.”  ( I Kor. 9: 20-23)  Nāca prātā amata brāļa mācītaja Mārtiņa Urdzes vārdi, liecinot, ka, ja LELB pieņems rezolūciju pret sieviešu ordināciju, viņš taps par sievieti! Un viss, lai patiesi mums visiem būtu ‘daļa’ pie Kristus evaņģelija.    

      Reiz 1948. gadā prāvests Ķūllītis rakstīja: “Dievs nekā nenokavē.”  Nenokavēsim šo laiku, arī sevi stiprinot apziņā, tev nepietrūks spēka, jo Dieva Vārds saka, mans spēks nespēkā varens parādās!  Noslēdzot, LELBĀL Latvijai novēlu Dieva svētību un lūdzu, kaut dzejnieka A. Sirmā  vārdi iedvesmotu mūsu pateicību Trīsvienīgam Dievam, kas patiesi ir un būs mīlestība!  

 

Ir vaļā logs  Kā cerība uz gaismu,

Kā ticība, Kas eņģeļ‘ spārniem nes

Pār nāves baismu, 

Kā bērnus Mūsu dvēseles.

 

Ir vaļā logs Kā svētnīca, kā telpa,

Kur mūžība Kā altārglezna blāv,

Ko gleznojusi Dieva gaišā elpa,

Un gleznā dzīvība Kā brīnums stāv.

 

Ir vaļā logs. . . Es mierīgs eju iekšā,

Un viegli top it viss, Kas bijis grūts.

Es brīnā apstājos: Tur mīlestības priekšā

Dievs ceļos nometies Par mani lūdz.