Archibiskapes Laumas Zušēvicas sprediķis: Rīgā, 2016.gada 31. maijā, LELBĀL dibināšanas Sinodes dievkalpojumā

Žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks.  Viņam, kas mūs mīlējis un savām asinīm mūs no grēkiem atbrīvojis un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, - Viņam lai gods un vara mūžu mūžos!  Āmen.

Tā Jānis sveic septiņas draudzes ievadot savu Atklāsmes grāmatu. 

Jāņa evaņģelijā 10. nodaļā  es lasu Kristus vārdus:

 ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. 

Un atgriežoties Jāņa atklāsmes grāmatā, 3. nodaļas 20. pantā es lasu:

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. 

Kungs, Jēzu, esi ar mums, kas stāvam kā pie durvīm, ieejot   jauna darbības posma.  Lūdzam,svētī mūs un  palīdzi caur taviem mūžīgi patiesiem vārdiem kalpot Tavas žēlastības, miera, mīlestības un patiesības Gara spēkā.  To lūdzam tavā  svētā vārdā.  Āmen.

Notiek kustība, Jēzus paliek uz vietas, bet arī Viņš rosās!    Nāk un iet avis, centrā Jēzus– durvis, tās veŗas gan izejot, gan ieejot – tiem, kas  caur Viņu izglābti,  dodas jaunā telpā, ganībās.  Veŗas durvis  arī tiem, kuŗi atgriežoties ienāk  vēlreiz  tur, kur bijuši  - pie Viņa.  Katra kustība prasa krustot slieksnim – starp vietu, ko pazīst – un to, kas vl miglā tīta.  “Es esmu durvis”, saka Jēzus - gan izejot, gan ieejot – tiek svētītas manas avis, tās atradīs  ganības, tās tiks paēdinātas.  Un tās tiks pasargātas no ienaidniekiem un caur visām pārbaudēm, pārmaiņām un pārvērtībām. 

       Bezdievīgas varas dzīti, dzīvības un savu Baznīcu glābjot, no Latvijas devas prom tie, kuŗi nonākot drošībā, uzreiz pulcējās dievkalpojumos, lai lūgšanās cits citu uzticētu Dievam – un lai no sirds lūgt par to latvju tautas daļu,  kas palika  zem svešas, bezdievīgas varas.

Izbijušām dvēselēm atskanēja daudz garīdznieku stirpinošie vārdi.  Es lasu dažus, ko reiz rakstīja gan  archibīskaps Grīnbergs, gan  prāv. Bergs:   “Atceraties, ticība Kristum ir drošākais pamats cilvēkam un  Baznīcai…. Uzdevums ir arī liels, tik liels, ka atsevišķs cilvēks pret to pazūd, -  tādēļ neaizmirsīsim, ka mēs esam tikai akmeņi pie Dieva nama.  Katram akmenim par sevi ir maz nozīmes, var iztikt arī bez viņa, bet visi kopā tie satur celtni!  Izpildīsim mēs savu pienākumu -   savā sirdī nest Dieva valstību un dzimteni.”

     Šī rīta sveicienā Jānis savas atklāsmes grāmatas sākumā katram atgādina, ka Kristus, kas mūs ir mīlējis un caur savām asininīm no grēkiem atbrīvojis,  mūs ir darījis par valstību un priesteriem Dievam, savam Tēvam.  Viņa valstība sniedzas pāri visām robežām, un tajā nav ne jūda, ne grieķa, ne verga, ne brīvā, ne vīrieša, ne sievieša – jo visi ir viens Kristū. (Gal.  3:28)  Un Viņš aicina nestāvēt uz vietas, bet doties, iziet pa visu pasauli un darīt par mācēkļiem visas tautas – tās kristīdami Trīsvienīgā  Dieva vārdā un tās mācīdami turēt visu, ko Kristus pavēlējis. (Mt. 28:19-20)

     Un Viņš pavēlēja mīlēt Dievu pāri visam un cits citu kā sevi pašu.  Mūsu Pestītājs arī ko par sevi atklāj, sakot, ka Viņš ir  durvis un arī Tas, kas vēlāk stāv pie durvīm un klauvē un gaida, vai kāds tās atvērs, lai Viņš varētu ieiet tur, Viņa vārdā pulcējušies tie, kuŗus Viņš mīl.  Viņš pazīst savas avis,  ar tik atšķirīgām valodām, dažādām domām, un Dieva darbības interpretācijas, bet ar tik līdzīgām ilgām  un vajadzībam,  Tie pulcējušies, lai Viņu pielūgtu un piedzīvotu tuvību gan ar Viņu,gan ar tiem, kas ir ap viņiem,kas piedzīvojuši to, kā no tuvienes un tālienes, viens gars ved kopā dvēseles!  Tas Dieva  mīlestības gars, kas atklāj savu varenību tik brīnišķīgā dažādībā un spēkā.

     Toreiz, izejot un ieejot no vienas zemes  otrā,  trešā,ceturtā, kā arī šodien, kad ceļo latvieši pa visu pasauli tik  nedrošos laikos, neziņā par nākotni, rūpēs par tik daudziem grūtdieņiem, cietējiem, pazudušiem, Kristus mīlestības bauslis aicina, īstenībā, tas mums pavēlē kalpot un  arvien aicināt katru pie Viņa, jo paši piedzīvojuši to ko dzejniece. Ka:  

Ir kāda īpaša vieta.

Vieta, kur logos aicinoši spīd gaisma.

Vieta, kur durvis atveras

pēc pirmā klauvējiena.

Vieta, kur ar vienādu prieku tiek gaidīts

gan drošais, gan biklais,

gan pareizais, gan paklupušais, gan smaidīgais

mazulis, gan garu ceļu gājušais sirmgalvis.

Šī vieta ir draudze.

Vieta, kur satikt Kristu.

      Toreiz Viņš stāvēja ārpus Lāodiķejas draudzes durvīm. Šīs draudzes locekļiem Kristus bija pārmetis: es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts.  Kaut tu būtu auksts vai karsts!  Tikai ne remdens.  Viņi bija sākuši iedomāties, ka viss kārtībā, vēl vairāk, ka viņi jau bagāti, viss itkā iet labi.  Tā nebija un to Viņš viņiem atklāja, un tad žēlastībā atgādina:Viņš kuŗus es mīlu, es norāju un pārmācu. Tad nu esi dedzīgs un atgriezies!  Šo pēdējo vārdu varētu tulkot: maini savas domas!  Grieķiski: me-ta-noi-a.  Cik grūti mums katram mainīt savas domas, atgriezties, kad esam noklīduši, grēkojusi.

      Jēzus neaiziet.  Tiem, kas ir tur, kur Viņam vajadzēja būt, Viņš žēlastībā saka:  „Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani!”   Kur reiz Jāņa evanģēlijā, Viņš solīja, ka tie, kas caur Viņu izies un ieies atradīs ganības, tā pie draudzes ieejot galds tiek klāts – un Viņš pats ir šis mielasts, maizē, vīnā, sakramentā, kas ir svēts spēkavots, kas atdzīvina un neļauj palikt remdenībā!

      Mīļās māsās un mīļie brāļi Latvijā, kad sākam  saņemt jūsu epastus un zvanus un vēstules, pamazām iepazīstoties, jūs, kas degat ticības liesmās, aizdedzinājat arī  mūsu sirdis!  Vai mēs šur, tur kalpojot  bijām kļuvuši remdeni? Ziniet,  gadu pēc gada uzticīgi kalpojot nav nemaz tik grūti saprast, kā var notikt, ka tik dedzīgi vairs neesam rūpēs par tiem, kas vēl stāv ārpus durvīm.  daudz vairs nedomājam par to, kas ārpus mūsu durvīm.  Jūsu lūgums te Latvijā turpināt veikt Kristus misijas darbu kopā ar jums, mūs  mudināja kristiskāki izvērtēt sevi  un savu darbību.  Aterēties aicinājumu atvērt durvis, atgriezties, domāt jaunās kategorijās, degt līdz ar jums! 

      Mēs jutam to Īrijā, Lielbritānijā, Vācījā, citur kā notiek kas jauns, jo  Kristus vārdā  grib dalīties tie, kas Svētā Gara aicinājumu jutuši kļūt daļa no Dieva valstības.  Kā māc. Dr. Skudiņa kādā sarunā minēja, mēs stāvam liminālā laikā – starp to, kas  ir un kas būs. Mēs izejam, mēs ienākam, Kristus paliek tas pats, tā ir mūsu drošība.  Un ienākot te Latvijā,  visa LELBĀL kopā lūdz un Dievam pateicās, arī  par iespēju līdz ar jums degt kā pirmā Kristus mīlestībā!

     Māc. Aija Graham reiz atgādināja: „Mums, latviešiem  ir tads ticējums, ka mēs pie durvīm nesasveicināmies pāri slieksnim, jo tad nozīmē, ka varam saiet naidā.”

Kalposim tā, lai tā nebūtu.  Lūgsim,  kaut šis mirklis vairotu pateicību visiem par Dieva žēlstību, par to, kā Viņš savu Baznīcu ir sargājis, pārveidojis, kā Viņš ir svētījis mūsu latvju tautu caur katra ticīgā brāļa un māsas kalpošanu.  

      Darba te netrūst, daudziem bailes ļaut Kristum ienākt dziļāk viņu dzīvēs.  Mēs Kristus vārdā varam teikt: „Nebīstieties...  Es esmu ar jums!“  Un Viņš ir pacietīgs, Vinš gaida, ka reiz pie Lāodoķijas draudzes durvīm.      Šīs draudzes locekļi mums visiem atgādina, cik bīstāmi nonākt remdenībā, cik labi pārbaudīt, vai kāds  vēl stāv pie durvīm, vai kāds vēl ir ārpus tām. 

    Durvis jāatver  - jāiziet tur, kur pasaule vēl gaida tie, kas ir sāpēs, neziņā, izsalkuma, jo nezina, vai nav  sapratuši, „cik ļoti Dievs tos mīl, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.“ (Jņ. 3:16)

    Izejot un ieejot caur Jēzu, spēsim atvērt durvis uz pasauli un zināt ko tālāk darīt.  1991. gadā, sķiet tā  darīja Imants Ziedonis, kurš rakstīja:

Pasauli es redzu klibu Baznīcu es uzcelt gribu.

     Tādu cēluši jau daudzi, Audzi cēluši pār audzi.

Draudzi cēluši uz draudzes. Palikušas drupu kaudzes.

     Nāve atnāca un salna. . .

 Celšu tik un tā uz kalna.

Baznīcu.  Es, mātes sapēts,

Piedzimu te tikai tāpēc.

     Pieteik šķūņu, pietiek telšu,

     Baznīcu uz kalna celšu!

Celsim  arī mē!  Baznīcu  - ar atvērtām durvīm!  No Dieva bērniem celtu, kam atvērtas, pateicības pilnas sirdis, kas deg Svētā Gara liesmās, Kristus mīlestībā un paļāvībā Debestēvam!  Sirdis, kas lūdz: Dievs, svētī mūs  izejot un ieejot no šā brīža līdz mūžībai!  Āmen.